Lai arī suņu balsu pamata tipi izklausās diezgan līdzīgi, starp tiem ir sastopamas arī atšķirīgas balsis. Turklāt to mēdz noteikt arī individuālās un īslaicīgas īpatnības. Ir novēroti arī mainīgi vienu vai vairāku balsu veidi. Suns lieliski atšķir un visai precīzi reaģē uz cita suņa mainīgo balsi, kas raksturo tā stāvokli dotajā brīdī. Pēc sugas brāļa riešanas suns spēj „iztēloties”, ka kaut kāds, patiesībā nekaitīgs priekšmets, slēpj briesmas vai arī pilnīgi nepareizi iztulkot „sarunu biedra” signālus. Lietojot zinātniskus terminus, to var paskaidrot tā: viena suņa rejas tik ļoti lielā mērā samazina otra suņa baiļu izraisošo kairinājumu slieksni, ka pat tie, kuri parastos apstākļos nestimulē redzamu reakciju, šādā situācijā ir spējīgi sākt riet (no bailēm) vai pat bēgt. Rūkšanu parasti pavada spilgti izteikta mīmika, kas uz pretinieku var atstāt daudz spēcīgāku iespaidu, nekā pati rūkšanas skaņa (par mīmiku mēs vēl runāsim vēlāk). Šo skaņu suņi parasti izmanto tad, kad blakus atrodas kāds suns, kas kaut kāda iemesla dēļ neizraisa tajā simpātijas. Tādā situācijā otrs suns nekad nesapratīs nepareizi šo signālu. Kad suņi ir savstarpēji draudzīgi, viena suņa rūkšana var izraisīt otrā neizpratni: pēdējais centīsies noskaidrot tādas uzvedības iemeslu un, nesastopoties ar reālām briesmām, sāks rūkt uz kādu blakus esošu objektu, piemēram, uz kādu absolūti nekaitīgu suni vai kādu skaņu. Daudzi bokseru tipa suņi ar raksturīgi īsu purnu, elpojot izdveš skaņas, kas neattiecas uz tiem signāliem, ar kuriem suņi izrāda instinktīvu uzvedību. Suņi, kuri nekad agrāk nav satikušies ar bokseriem, šīs skaņas var uztvert par naidīguma signālu vai vienkārši nonākt neizpratnē par tādām neparastām skaņām. Bokseriem šī prasme izmantot elpošanas radītas skaņas dažādās situācijās, piemēram, rotaļas laikā, ir dzīves laikā iegūta īpašība. Acīmredzot bokseri no dzimšanas nav spējīgi noteikt sugas brāļu noskaņojumu pēc viņu izdvestajiem skaņas signāliem. Daudzi suņi izdod klusinātas skaņas savdabīgā veidā, atrodoties šķietami pilnīgā labsajūtas stāvoklī. Reiz kāds no takšiem „kurkstēja”, ieelpojot plaušās gaisu. Šis paradums sāka izpausties, kad suns vēl bija pavisam mazs. Galējas labsajūtas stāvoklī tas „kurkstēja” pie katras ieelpas. Zināmā mērā šī skaņa ir līdzīga cilvēka krākšanai, un acīmredzot tās izskaidrojums ir neliela rīkles un balsenes uzbūves anomālija. Interesanti, ka diviem no desmit šī suņa pēcnācējiem piemita tā pati īpatnība, tiesa – vājāk izteiktā formā. Acīmredzot pastāv individuālas spējas kaut kādā veidā sažņaugt kaklu, rīkli un balss saišu muskuļus, kas ļauj skaņai būt reizēm diezgan skaļai, bet reizēm skaņa pazūd pilnībā. Vecumā šis taksis iemācījās izrādīt savu noskaņojumu ar tieši tādu skaņu palīdzību, kas izraisīja mūsu ģimenes locekļos labsirdīgu attieksmi. Tādā veidā tas centās izsaukt mūsos atbildes reakciju – panākt, lai mēs iedodam viņam kādu kārumu. Suņi diezgan bieži nopūšas. Pirms iekārtoties uz snaudu, suns apmet pāris riņķus un reizēm pat paskrāpē ar ķepu guļvietu, un tā ir instinktīva rīcība, kuras pirmatnējā jēga ir – izveidot guļvietu pietiekoši līdzenu un ērtu. Nogūlies ērtāk, suns nopūšas. Suns, kurš kaut ko ar lielu interesi gaida un tā arī nesagaida, arī izdveš dziļu nopūtu. Nonākot saimnieka rokās, suns ne reizi vien nopūtīsies, turklāt tas mierīgi sēdēs vai gulēs lielā labsajūtā, ja vien viņu tajā brīdī neieinteresēs kaut kas neparasts. Īpaši dziļi suns nopūšas, kad tas nonāk klēpī ģimenes loceklim, kurš ilgāku laiku nav bijis mājās. Sākumā tas ar lielu sajūsmu to sveicina, pēc tam nomierinās un ņemas pūst. Šādos brīžos suņa mīmika liecina par milzīgu apmierinājumu. Tomēr nopūtai nav pamatotas uzvedības nozīmes. Suns un cilvēks mēdz nopūsties diezgan līdzīgās emocionālās situācijās. No fizioloģiskā redzes viedokļa suņa nopūtas var iztulkot kā dziļu kompensējošo elpas vilcienu pēc situācijas, kad ir ticis samazinājies elpas biežums vai bijusi kāda stresa situācija, kuras rezultātā radusies papildus vajadzība pēc skābekļa. Nokrītot uz muguras, suņi bieži šķauda, īpaši, ja purns ir pavērsts tieši gaisā. Šajā gadījumā šķidrums no mutes dobuma nonāk uz jūtīgās gļotādas un tādejādi izraisa šķaudīšanas refleksu. Daudzi suņi krāc, turklāt dara to visai skaļi. Īpaši tas ir raksturīgs vecākiem suņiem. Citi suņi uz šādu krākšanu, pat ja tā ir ļoti skaļa, īpaši nereaģē, vienīgi reizēm izrāda īslaicīgu ziņkāri. Suņi, kuriem bieži nākas rakt zemi, bieži vien klepo, jo viņu elpošanas orgānos nokļūst zeme vai smiltis. Pats process notiek kā ātra izelpa bez cilvēka klepum raksturīgajiem biežajiem pārtraukumiem. Ātra ieelpa rada spēcīgu, dobju skaņu. Suņa degunā nonākuši svešķermeņi parasti neizraisa šķaudīšanu. Šeit aplūkotajai refleksu izraisītajai uzvedībai suņu vidū nav nozīmes, tāpēc viens suns nereaģē uz otra klepu vai šķaudīšanu.
