Šis jautājums jāpārdomā, jāpārrunā un jāizlemj priekšlaikus. Mazo šķirņu sunīšiem starp dzimumiem nav vērā liekama atšķirība ne augumā, ne spēkā, ne uzvedībā. Turpretī liela un vidēja auguma šķirnes suns ir fiziski daudz spēcīgāks par kuci, tādēļ jāapsver, vai saimniekam, bet īpaši saimniecei vai pusaudzim, kura pārziņā suns varbūt galvenokārt nonāks, pietiks spēka to novaldīt, kamēr tas vēl nebūs apmācīts un pieradināts pie paklausības un disciplīnas. Kuces ir pakļāvīgākas. Arī dresūrai tās padodas vieglāk. Dzimuma atšķirībā ir vēl viens visai būtisks jautājums, kura dēļ cilvēki dažkārt vilcinās iegādāties kuci, proti, būšot "vienā gabalā jānoņemas ar kucēniem". Šādām bažām ne pavisam nav pamata. Kaut arī kuce meklējas divreiz gadā, tas nebūt nenozīmē, ka divreiz gadā vai ik gadu tai būs kucēni. Šķirnes suņu pārošanu regulē kinoloģiskā organizācija (klubs), kas arī sniedz jaunajiem suņaudzētājiem, respektīvi, kucēnu īpašniekiem, visu nepieciešamo informāciju. Ārpus meklēšanās perioda kuce par suņiem neinteresējas un no mājām projām neskrien. Ar suni ir citādi. Lai gan dabā nepastāv tautā plaši izplatītais jēdziens "suņu laiks" (kā, piemēram, martu mēdz saukt par "kaķu mēnesi"), suns tomēr zaudē mieru un savaldību, ja kaut kur tuvumā (un ne tikai tuvumā) saož kuci, kas meklējas, un nebīstas aizklīst visai tālos ceļojumos, no kuriem dažreiz atgriežas ievainots un sadauzīts (pāri viņam, protams, nav nodarījuši sāncenši, bet gan cilvēki) vai pat neatgriežas vispār. Cilvēks nav spējīgs pasargāt suni no "bīstamajiem rajoniem", jo nespēj tos konstatēt, bet sunim svarīgo informāciju nemaldīgi pavēstī deguns. Taču saprātīgi audzinātu un vadītu suni nav pārāk grūti noturēt "grožos", vismaz pilsētas apstākļos ne.
Pieņemsim, ka jautājums par dzimumu izlemts un jūs noraugāties, kā uz grīdas meņģējas kucēnu metiens, kurā atrodas arī jūsu nākamais suns. Kurš?
No malas ir diezgan interesanti pavērot, pēc kādiem kritērijiem cilvēki izvēlas kucēnu. Dažs izraugās "pēc svara" - ņemot vislielāko, visresnāko, taču svars un augums mēneša vecumā ir gaužām nedroša pazīme, tā var būt arī nejaušu apstākļu sakritība, var arī būt, ka vislielākais, visresnākais ir visflegmatiskākais. Cits vēro, kurš kucēns ir viskustīgākais, visagresīvākais, vēl cits gaida, līdz "viņa" sunītis pats pienāks klāt un pieteiksies. Pastāv arī vecum vecā muļķīgā paraža nomest kucēnu tuvumā uz grīdas kaut ko, kas krīt ar troksni, piemēram, atslēgu saišķi, un skatīties, kurš kucēns nenobīsies un nemuks prom. Mīļie nākamie suņaudzētāji, jūs pūlaties velti - tik jauni kucentiņi vēl neizpratīs jūsu atjautīgā trika nozīmi. Tā kā suņa turēšana vispār ir sentimentāla būšana, iesaku šai gadījumā prasīt padomu vienīgi pašai sirdij.
Tiklīdz būsiet kucentiņu ieguldījis ar siltu drānu izklātā un ar ātrslēdzēju nodrošinātā somā vai aizbāzis aiz mēteļa atloka un, cieši pie krūtīm piespiestu, aiznesis mājās, jūs skaidri sapratīsiet, ka esat izvēlējies pareizi un ka tas - somā vai azotē - ir jūsu suns.
