Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Dzīvnieku aizsardzības likums
Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
1) atrakciju dzīvnieks — dzīvnieks, kuru tur publiskai izrādīšanai izklaides vai sabiedrības izglītošanas nolūkā, izņemot dzīvnieku, kuru tur zooloģiskajā dārzā;
2) dzīvnieka īpašnieks — juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks;
3) dzīvnieka turētājs — persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks;
4) dzīvnieku patversme — speciāli aprīkota vieta, kur izmitina izķertos, atsavinātos un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušos dzīvniekus;
5) dzīvnieku viesnīca — speciāli aprīkota vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var atstāt aprūpē savu dzīvnieku;
6) eitanāzija — dzīvnieka dzīvības funkciju pārtraukšana nesāpīgā veidā;
7) izmēģinājums — atļautās darbības, kuras veic ar izmēģinājumu dzīvnieku zinātniskos nolūkos, lai pētītu cilvēku un dzīvnieku būtisko vajadzību nodrošināšanas iespējas, un kuras izmēģinājumu dzīvniekam var radīt vai rada sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, kā arī var ietekmēt vai ietekmē embrija attīstību;
8) izmēģinājumu dzīvnieks — izmēģinājumam vai citiem zinātniskiem nolūkiem paredzēts vai izmēģinājumā vai citos zinātniskos nolūkos izmantojams dzīvnieks;
9) labturība — dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums;
10) lauksaimniecības dzīvnieks — dzīvnieks, kuru audzē un tur dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanai vai citos lauksaimnieciskos nolūkos, tai skaitā ierobežotā platībā turēts savvaļas sugas dzīvnieks un ar ģenētiskās modifikācijas metodēm iegūts dzīvnieks;
11) mājas (istabas) dzīvnieks — dzīvnieks, kuru cilvēks tur savam priekam;
12) mājas (istabas) dzīvnieku audzētava — vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieku tur sugas pavairošanai komerciālos vai nekomerciālos nolūkos;
13) savvaļas sugas dzīvnieks — dzīvnieks, kura evolūciju nav apzināti ietekmējis cilvēks, lai apmierinātu savas vajadzības;
14) sporta un darba dzīvnieks — dzīvnieks, kurš ir apguvis specifiskas iemaņas un veic cilvēka noteiktu darbību;
15) zooloģiskais dārzs — vieta, kur savvaļas sugas dzīvnieku tur tā bioloģiskajām vajadzībām atbilstošos apstākļos sugas saglabāšanas, pavairošanas vai reintrodukcijas, pētniecības vai sabiedrības izglītošanas nolūkā.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
2.pants. Šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
3.pants. (1) Dzīvniekus pēc to faktiskā stāvokļa iedala šādi:
1) savvaļas dzīvnieki;
2) nebrīvē audzēti dzīvnieki.
(2) Savvaļas dzīvniekus pēc to izmantošanas veida iedala šādi:
1) medījamie dzīvnieki;
2) nemedījamie dzīvnieki.
(3) Nebrīvē audzētus dzīvniekus pēc to izmantošanas veida iedala šādi:
1) lauksaimniecības dzīvnieki;
2) mājas (istabas) dzīvnieki;
3) sporta, darba un atrakciju dzīvnieki;
4) izmēģinājumu dzīvnieki;
5) dzīvnieki, kurus tur zooloģiskajā dārzā;
6) savvaļas sugu dzīvnieki, kurus tur reģistrētā savvaļas sugas dzīvnieku turēšanas vietā.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
3.1 pants. (1) Aizliegts iegādāties, turēt nebrīvē, atsavināt vai turēt pārdošanai vai apmaiņai un piedāvāt tirdzniecībā šādus dzīvniekus:
1) plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieku;
2) primātu;
3) jūras zīdītāju;
4) krokodilu kārtas dzīvnieku;
5) čūskveidīgo dzīvnieku.
(2) Aizliegts dzīvnieku barot ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem.
(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētie aizliegumi neattiecas uz zooloģiskajiem dārziem un reģistrētām savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietām.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
4.pants. (1) Aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, tas ir:
1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus;
2) dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;
3) dzīvnieka atstāšana bez aprūpes;
4) dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;
5) dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams darba dzīvnieka apmācībai;
6) dzīvnieku cīņu organizēšana, dzīvnieku iesaistīšana šajās cīņās un šo cīņu atbalstīšana;
7) dzīvnieka pakļaušana izskatu pārveidojošām vai citām neārstnieciskām procedūrām, ja to nepieciešamību nav noteicis un tās nav veicis praktizējošs veterinārārsts vai cita persona saskaņā ar lauksaimniecības dzīvnieku labturību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Praktizējošam veterinārārstam atļauts izdarīt astes apgriešanu šā likuma 18.1 pantā noteikto šķirņu suņiem;
8) dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;
9) dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācību;
10) dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;
11) savvaļas sugas dzīvnieka demonstrēšana ārpus zooloģiskā dārza vai reģistrētas savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietas;
12) dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;
13) citu tādu darbību veikšana, kuras izraisa vai var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, izmēģinājumu nolūkos, vai gadījumus, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība;
14) dzīvnieku turēšanas noteikumu, labturības prasību un pārvadāšanas noteikumu neievērošana, kas apdraud dzīvnieka veselību vai var izraisīt tā nāvi;
15) kaušanai paredzēto dzīvnieku aizsardzības prasību neievērošana;
16) dzīvnieka izmantošana reliģiskos rituālos un izlozēs.
(2) Personai ir aizliegts turēt dzīvnieku, ja tā ir sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.02.2003., 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010. Sk. Pārejas noteikumu 9.punktu)
4.1 pants. (1) Ir aizliegta tāda mājas (istabas) dzīvnieka dalība sacensībās, tirgos un izsolēs, kā arī demonstrēšana publiskā izstādē, kuram veikta izskatu pārveidojoša operācija, izņemot:
1) dzīvnieku, kuram šīs operācijas nepieciešamību apliecina praktizējošs veterinārārsts, veicot ierakstu dzīvnieka pasē vai vakcinācijas apliecībā;
2) šajā likumā noteiktas šķirnes suni, kuram atļauta astes apgriešana;
3) dzīvnieku, kura izcelsmes valsts normatīvajos aktos ir atļauts veikt attiecīgo izskatu pārveidojošo operāciju.
(2) Bez saskaņošanas ar Pārtikas un veterināro dienestu aizliegts dzīvnieku izmantot publiskos pasākumos, kas nav specializēti pasākumi ar dzīvnieka piedalīšanos, vai dāvināt dzīvnieku publiskā pasākumā bez apdāvināmās personas piekrišanas un bez saskaņošanas ar Pārtikas un veterināro dienestu.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
5.pants. (1) Dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.
(2) Dzīvnieka īpašniekam ir šādi pienākumi:
1) rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;
2) rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;
3) nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus;
4) nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos;
5) nodrošināt dzīvnieka turēšanas apstākļu, aprīkojuma, barības un ūdens atbilstību tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām, ņemot vērā attiecīgā dzīvnieka sugu, attīstības, adaptācijas un pieradināšanas pakāpi;
6) nepakļaut dzīvnieku sāpēm un ciešanām, kā arī novērst tā savainošanās iespējas;
7) ņemot vērā dzīvnieka fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, nodrošināt dzīvniekam fizisko aktivitāti, bet dzīvniekam, kura pārvietošanās ir ierobežota, — pietiekamu turēšanas platību;
8) nekavējoties pēc šā likuma 9.pantā minēto iestāžu amatpersonu pieprasījuma atbilstoši to kompetencei uzrādīt dzīvnieku, tā turēšanas vietu, kā arī dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību un citus dokumentus, kas saistīti ar dzīvnieku;
9) nodrošināt sterilizēta kaķa apzīmēšanu, ja kaķis uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.
(3) Ja dzīvnieka īpašnieks nespēj pildīt šā panta otrajā daļā minētos pienākumus, dzīvnieku atsavina personai, kas spēj pildīt šos pienākumus, nodod dzīvnieku patversmei vai nogalina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(4) Šā panta otrajā daļā minētie pienākumi ir arī dzīvnieka turētājam, kuram īpašnieks uzticējis dzīvnieku vai kura valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā.
(5) Tikai dzīvnieka īpašniekam ir tiesības dot atļauju dzīvnieka izmantošanai par donoru un — šajā likumā noteiktajos gadījumos — tā nogalināšanai, kā arī tikai dzīvnieka īpašniekam vai viņa pilnvarotai personai ir tiesības demonstrēt dzīvnieku publiskā izstādē.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
5.1 pants. (1) Suni par bīstamu atzīst Pārtikas un veterinārā dienesta izveidota suņa uzvedības izvērtēšanas komisija (turpmāk — komisija).
(2) Ja sākts suņa uzvedības izvērtēšanas process, suņa īpašnieks vai turētājs ievēro normatīvajos aktos par bīstama suņa turēšanu noteiktās prasības.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
6.pants. Dzīvnieka īpašnieks nodrošina dzīvnieka reģistrēšanu un apzīmēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Dzīvnieka identitāti apliecinošu dokumentu — dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību, kurā ierakstīts dzīvnieka identitātes numurs, — izsniedz un apliecina kompetentas iestādes pilnvarota persona.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu, kas stājas spēkā 19.05.2005.)
7.pants. Ievainotam vai slimam dzīvniekam sniedzama palīdzība, ja nepieciešams, pieaicinot praktizējošu veterinārārstu.
8.pants. (1) Bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot savvaļas dzīvnieku) uzskatāms par klaiņojošu dzīvnieku. Par klaiņojošu dzīvnieku nav uzskatāms sterilizēts kaķis, kas uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.
(2) Jebkura persona par klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku nekavējoties paziņo vietējās pašvaldības institūcijai.
(3) Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas reglamentē dzīvnieku labturības jomu, vietējā pašvaldība organizē klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku izķeršanu un, ja nepieciešams, nogalināšanu.
(4) Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem vietējā pašvaldība var atļaut pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā turēt sterilizētu bezsaimnieka kaķi, ja tiek nodrošināta tā labturība un apzīmēšana.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
9.pants. (1) Šā likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē:
1) Zemkopības ministrijas padotībā esošās iestādes:
a) Pārtikas un veterinārais dienests — attiecībā uz nebrīvē audzētu dzīvnieku aizsardzību un labturību, kā arī uz dzīvnieku importa, eksporta un tranzītpārvadājumu kontroli normatīvajos aktos noteiktajos valsts robežkontroles punktos atbilstoši savai kompetencei, bet attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku labturību — tikai valsts veterinārās uzraudzības objektos un gadījumos, kad ir aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem,
b) Valsts meža dienests — attiecībā uz medījamo savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzību;
2) Vides ministrijas padotībā esošās iestādes — attiecībā uz savvaļā dzīvojošo nemedījamo savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzību un uz īpaši aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzību saskaņā ar dabas aizsardzības normatīvajiem aktiem.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētās institūcijas šā likuma prasību ievērošanas uzraudzībā var iesaistīt sabiedriskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas.
(3) Pārtikas un veterinārais dienests uzrauga un kontrolē Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu izpildi dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, kā arī sniedz Eiropas Savienības institūciju pieprasīto informāciju.
(4) Kompetentā iestāde par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un ar to saistīto darbību laikā ir Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar Padomes 2004.gada 22.decembra regulu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumiem direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un regulā (EK) Nr. 1255/97.
(5) Kompetentā iestāde par dzīvnieku veselības prasībām attiecībā uz cirka dzīvnieku pārvietošanu ir Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar Komisijas 2005.gada 21.oktobra regulu (EK) Nr. 1739/2005, ar kuru nosaka dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz cirka dzīvnieku pārvietošanu starp dalībvalstīm.
(6) Valsts ieņēmumu dienesta muitas iestādes atbilstoši kompetencei nodrošina šajā likumā minēto prasību izpildes uzraudzību un kontroli attiecībā uz šā likuma 35.1 pantā noteikto roņu mazuļu ādu un ādas izstrādājumu importēšanu.
(7) Zemkopības ministrija apmācību lauksaimniecības dzīvnieku labturības jautājumos Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā var deleģēt ar līgumu privāto vai publisko tiesību subjektam, kurš par šo apmācību izdod administratīvo aktu. Privāto vai publisko tiesību subjekta izdotos administratīvos aktus var apstrīdēt Pārtikas un veterinārajā dienestā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 08.07.2003., 14.04.2005., 19.12.2006., 20.12.2007. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
10.pants. Ministru kabinets apstiprina:
1) lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas un izmantošanas kārtību un nosaka labturības prasības katras lauksaimniecības dzīvnieku sugas turēšanai un izmantošanai, prasības kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai, kā arī lauksaimniecības dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus;
2) labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, suņa apmācībai un mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus;
3) labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībām, darbam vai atrakcijām;
4) kārtību, kādā veicamas darbības ar izmēģinājumu dzīvniekiem, un labturības prasības, kādas nodrošināmas izmēģinājumu dzīvniekiem;
5) kārtību, kādā notiek dzīvnieku populācijas atjaunošana (reintrodukcija) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas sugu dzīvnieku ieviešana (introdukcija);
6) (izslēgts ar 06.12.2001. likumu);
7) dzīvnieku labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās, kā arī dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes iestādēs;
8) dzīvnieku pārvadāšanas kārtību un nosaka labturības prasības dažādu sugu dzīvnieku pārvadāšanai dažādos transportlīdzekļos, kā arī dzīvnieka īpašnieka un pārvadātāja tiesības un pienākumus pārvadāšanas laikā;
9) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu, nosakot tās funkcijas un darbību;
10) kārtību un prasības tādu savvaļas dzīvnieku turēšanai iežogotās platībās (briežu dārzos, savvaļas putnu fermās, kažokzvēru fermās u.c.), kuri izmantojami dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijas nolūkos;
11) kritērijus un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu, nosaka turpmāko rīcību ar to un prasības bīstama suņa turēšanai;
12) kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā;
13) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par cirka dzīvnieka, dresūras dzīvnieka, cirka un dresūras numura viesizrāžu vietas reģistrāciju;
14) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par tāda suņa reģistrāciju, kurš apmācīts uzbrukt cilvēkam;
15) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļauju izmantot dzīvnieku izmēģinājumā;
16) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par dzīvnieka pārvadātāja apliecības izsniegšanu;
17) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļaujas izsniegšanu transportlīdzeklim dzīvnieku pārvadāšanai;
18) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļauju savvaļas dzīvnieku kolekcijas izveidei un darbībai;
19) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļaujas izsniegšanu komersantam tirdzniecībai ar mājas (istabas) dzīvniekiem;
20) klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanas kārtību;
21) prasības savvaļas sugu dzīvnieku turēšanai zooloģiskajā dārzā un prasības zooloģiskā dārza izveidošanai un reģistrācijai;
22) savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietu reģistrācijas kārtību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 06.02.2003., 08.07.2003., 14.04.2005., 19.12.2006. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010. Sk. Pārejas noteikumu 8.punktu)
11.pants. (1) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padome ir konsultatīva institūcija, kas izglīto sabiedrību un dod ieteikumus valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām dzīvnieku aizsardzības jomā. Tās sastāvā ir valsts pārvaldes iestāžu un zinātnisko iestāžu, biedrību, nodibinājumu un citu institūciju pārstāvji, kas darbojas dzīvnieku aizsardzības jomā.
(2) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes sastāvu apstiprina zemkopības ministrs.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
12.pants. (1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(2) Personas saukšana pie administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo šo personu no pienākuma atlīdzināt likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.
(3) Ja dzīvnieka īpašnieks veic vai pieļauj šā likuma 4.pantā minētās darbības vai neveic 5.panta otrajā daļā minētās darbības, 9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu amatpersonas savas kompetences ietvaros var dzīvnieku konfiscēt likumā noteiktajā kārtībā.
II nodaļa
Lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzība
13.pants. Savvaļas sugas dzīvnieku turēt ierobežotā platībā dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai citos lauksaimnieciskos nolūkos atļauts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
14.pants. Ja lauksaimniecības dzīvnieks ir slims vai guvis traumu, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nekavējoties nodrošina tam nepieciešamo aprūpi un pieaicina praktizējošu veterinārārstu ārstnieciskās palīdzības sniegšanai.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
15.pants. (Izslēgts ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
III nodaļa
Mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzība
16.pants. (Izslēgts ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
17.pants. Mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts:
1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā);
2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei.
18.pants. Aizliegts izdarīt ķirurģiskas operācijas mājas (istabas) dzīvniekam, lai pārveidotu tā ārējo izskatu vai citos neārstnieciskos nolūkos, izņemot gadījumus, kad operāciju noteicis praktizējošs veterinārārsts. Praktizējošam veterinārārstam atļauts šā likuma 18.1 pantā noteikto šķirņu suņiem izdarīt astes apgriešanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010. Sk. Pārejas noteikumu 9.punktu)
IV nodaļa
Sporta, darba un atrakciju dzīvnieku aizsardzība un labturība
(Nodaļas nosaukums 31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
19.pants. Dzīvnieku sacensību organizētājs atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā organizējamas dzīvnieku sacensības, tirgi, izsoles, izstādes un citi pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos, informē attiecīgo Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālo struktūrvienību par sacensību norises vietu un laiku.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
20.pants. (Izslēgts ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
21.pants. Aizliegts dzīvniekam ievadīt zāļu līdzekļus (dopingu), kas ietekmē tā dabiskās spējas.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
22.pants. Sporta, darba vai atrakciju dzīvnieku izvēlas atbilstoši izmantošanas veidam, izmantošanas apstākļiem un paredzēto funkciju veikšanai.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
23.pants. Persona drīkst izmantot sporta, darba vai atrakciju dzīvnieku, ja tā pārzina attiecīgās dzīvnieku sugas turēšanu un izmantošanu atbilstoši normatīvajiem aktiem par labturības prasībām sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībās.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
V nodaļa
Izmēģinājumu dzīvnieku aizsardzība
(Nodaļas nosaukums 31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
24.pants. Aizliegts ar izmēģinājumu dzīvnieku veikt izmēģinājumu, ja:
1) pastāv cita zinātniski apmierinoša un praktiski iespējama metode plānotā rezultāta sasniegšanai;
2) izmēģinājuma nolūks ir izpildīt Eiropas Kopienas tiesību aktos noteiktās veselības aizsardzības un drošības prasības, bet ir pieejami citās Eiropas Savienības dalībvalstīs veikto izmēģinājumu dati. Šis aizliegums neattiecas uz gadījumiem, kad nepieciešami turpmāki izmēģinājumi, lai aizsargātu cilvēku un dzīvnieku veselību un drošību;
3) dzīvnieks pieder pie apdraudētas sugas, kas minēta 1973.gada Vašingtonas konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām un Padomes 1996.gada 9.decembra regulā (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot tirdzniecību ar tām, izņemot gadījumus, kad:
a) izmēģinājuma mērķis ir minētās sugas saglabāšana,
b) konkrētā suga ir vienīgā, ko iespējams izņēmuma gadījumā izmantot biomedicīniskos nolūkos.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
25.pants. Izmēģinājumu dzīvnieku atļauts izmantot izmēģinājumā tikai tad, ja tas ir nepieciešams cilvēka vai dzīvnieka būtisko vajadzību apmierināšanai, proti:
1) vielu, zāļu un farmaceitisko produktu, pārtikas produktu un nepārtikas produktu izstrādei un ražošanai;
2) vielu, zāļu un farmaceitisko produktu, pārtikas produktu un nepārtikas produktu kvalitātes, efektivitātes un drošības pārbaudei;
3) slimību profilakses, diagnozes vai ārstēšanas nodrošināšanai vai arī nolūkā izvairīties no slimībām;
4) cilvēka, dzīvnieka vai auga fizioloģiskā stāvokļa noteikšanai, izvērtēšanai, regulēšanai vai pārveidošanai;
5) vides aizsardzības nodrošināšanai;
6) zinātniskajai pētniecībai;
7) tiesu medicīniskajai izmeklēšanai;
8) izmēģinājumu dzīvnieku aprūpē iesaistīto personu vai nozares speciālistu izglītībai un mācībām. Izmēģinājumu dzīvnieku izmantot mācībās ir atļauts, ja mērķi nevar sasniegt ar audio, vizuālo vai citu piemērotu metodi.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
26.pants. Izraugāma tāda izmēģinājuma metode, kas nodrošina izmēģinājuma mērķa sasniegšanu:
1) ar mazāko izmantoto izmēģinājumu dzīvnieku skaitu;
2) ar zemākas neirofizioloģiskās jutības pakāpes izmēģinājumu dzīvnieku sugu;
3) nodarot izmēģinājumu dzīvniekam mazāk sāpju, ciešanu vai mazāk ilgstošu kaitējumu.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
VI nodaļa
Savvaļas dzīvnieku aizsardzība
27.pants. Savvaļas putnus un zīdītājus aizliegts sagūstīt un turēt nebrīvē, izņemot šajā likumā un dabas aizsardzību un medības reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
28.pants.
(Izslēgts ar 06.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 05.01.2002.)
29.pants. Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.
30.pants.
(Izslēgts ar 06.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 05.01.2002.)
31.pants. Zooloģiskajam dārzam ir pienākums vismaz septiņas dienas gadā nodrošināt tam piederošo savvaļas sugu dzīvnieku publisku apskati, kā arī glabāt attiecīgi reģistrēto dzīvnieku sugu dokumentāciju.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
32.pants. (1) Dabas aizsardzības pārvalde izsniedz zooloģiskā dārza izveidošanas atļauju.
(2) Šā likuma 3.1 panta pirmajā daļā minēto dzīvnieku īpašnieks (turētājs) savvaļas sugas dzīvnieku turēšanas vietu piesaka reģistrācijai Pārtikas un veterinārajā dienestā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 08.07.2003. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
33.pants. Savvaļas sugas dzīvnieku īpašniekam (turētājam) nepieciešams normatīvajos aktos paredzēts dokuments par katra dzīvnieka izcelsmi (likumīgu iegūšanu).
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
34.pants. Savvaļas sugas dzīvnieku īpašnieka (turētāja) pienākums ir radīt katras sugas dzīvniekiem to dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
35.pants. Savvaļas dzīvnieku ieved valstī un izved no valsts saskaņā ar attiecīgu normatīvo aktu prasībām.
(06.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.01.2002.)
35.1 pants. Lai nodrošinātu Grenlandes roņu Phoca groenlandica balto pūkaino mazuļu un zilmuguras roņu Cystophora cristata mazuļu starptautisku aizsardzību, aizliegts komerciālos nolūkos importēt to jēlādas, miecētas vai apdarinātas (arī dažādā veidā komplektētas) kažokādas, kā arī kažokādu izstrādājumus.
(20.12.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 18.01.2008.)
VII nodaļa
Dzīvnieku aizsardzība, tos pārvadājot
36.pants. (1) Dzīvnieku pārvadā piemērotos transportlīdzekļos, nodrošinot tā veselībai nekaitīgus apstākļus.
(2) Ja nepieciešams, pirms pārvadāšanas vai pārvadāšanas laikā dzīvniekam drīkst ievadīt nomierinošus zāļu līdzekļus, ievērojot praktizējoša veterinārārsta norādījumus.
(3) (Izslēgta ar 31.03.2010. likumu)
(4) (Izslēgta ar 31.03.2010. likumu)
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
37.pants. Dzīvnieka īpašnieks vai tā pilnvarota persona atbild par šā likuma prasību ievērošanu dzīvnieka pārvadāšanas laikā.
38.pants. (1) Pārvadājamā dzīvnieka muitas kontrole veicama ārpus kārtas.
(2) Aizkavēt dzīvnieka pārvadāšanu ir pieļaujams tikai dzīvnieka labā vai gadījumos, kad radušās aizdomas par dzīvnieka saslimšanu ar infekcijas slimību.
VIII nodaļa
Dzīvnieku patversmes un dzīvnieku viesnīcas
39.pants. Vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē izķertos un atsavinātos mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
40.pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.
41.pants. (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.
(2) Patversme nodrošina dzīvnieka sterilizāciju, ja 14 dienu laikā nav izdevies atrast tā īpašnieku vai turētāju.
(3) Informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku patversme saglabā ne mazāk par vienu gadu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
42.pants. Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedības un kopšanas īpatnībām.
