Šis jautājums jāpārdomā, jāpārrunā un jāizlemj priekšlaikus. Mazo šķirņu sunīšiem starp dzimumiem nav vērā liekama atšķirība ne augumā, ne spēkā, ne uzvedībā. Turpretī liela un vidēja auguma šķirnes suns ir fiziski daudz spēcīgāks par kuci, tādēļ jāapsver, vai saimniekam, bet īpaši saimniecei vai pusaudzim, kura pārziņā suns varbūt galvenokārt nonāks, pietiks spēka to novaldīt, kamēr tas vēl nebūs apmācīts un pieradināts pie paklausības un disciplīnas. Kuces ir pakļāvīgākas. Arī dresūrai tās padodas vieglāk. Dzimuma atšķirībā ir vēl viens visai būtisks jautājums, kura dēļ cilvēki dažkārt vilcinās iegādāties kuci, proti, būšot "vienā gabalā jānoņemas ar kucēniem". Šādām bažām ne pavisam nav pamata. Kaut arī kuce meklējas divreiz gadā, tas nebūt nenozīmē, ka divreiz gadā vai ik gadu tai būs kucēni. Šķirnes suņu pārošanu regulē kinoloģiskā organizācija (klubs), kas arī sniedz jaunajiem suņaudzētājiem, respektīvi, kucēnu īpašniekiem, visu nepieciešamo informāciju. Ārpus meklēšanās perioda kuce par suņiem neinteresējas un no mājām projām neskrien. Ar suni ir citādi. Lai gan dabā nepastāv tautā plaši izplatītais jēdziens "suņu laiks" (kā, piemēram, martu mēdz saukt par "kaķu mēnesi"), suns tomēr zaudē mieru un savaldību, ja kaut kur tuvumā (un ne tikai tuvumā) saož kuci, kas meklējas, un nebīstas aizklīst visai tālos ceļojumos, no kuriem dažreiz atgriežas ievainots un sadauzīts (pāri viņam, protams, nav nodarījuši sāncenši, bet gan cilvēki) vai pat neatgriežas vispār. Cilvēks nav spējīgs pasargāt suni no "bīstamajiem rajoniem", jo nespēj tos konstatēt, bet sunim svarīgo informāciju nemaldīgi pavēstī deguns. Taču saprātīgi audzinātu un vadītu suni nav pārāk grūti noturēt "grožos", vismaz pilsētas apstākļos ne. ... |
Komentāri (0)